Dvietes senlejas apdzīvotības vēsture

Dvietes senleja un paliene ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijā. Pirmie iedzīvotāji šeit ienākuši jau leduslaikmeta beigu posmā, vēlajā paleolītā pirms aptuveni 11 tūkstošiem gadu. Par to liecina, piemēram, ziemeļbrieža raga harpūna, kas atrasta Dvietes apmetnē - Dvietes krastos pie tās iztekas no Dvietes ezera. Pirmie Dvietes senlejas apdzīvotāji piederējuši zvejnieku-mednieku ciltīm, kuru apmetnes atradās galvenokārt upju un ezeru krastos.

Dvietes senleja bijusi intensīvāk apdzīvota, sākot ar neolītu (vēlo akmens laikmetu), par ko liecina daudzās tā laika apmetnes un senlietu savrupatradumi. Vidējā neolītā Dvietes senlejai bija raksturīga t.s. ķemmes-bedrīšu keramikas kultūra, kuras nesēji bija somugru zvejnieku-mednieku ciltis. Neolīta beigās, tāpat kā citur Latvijā, arī Dvietes senlejā parādījās pirmās baltu ciltis, kurām bija raksturīga t.s. auklas keramika un kuras jau nodarbojās ar zemkopību. Vēlāk bronzas laikmetā to nomainīja švīkātās keramikas kultūra, kas šajā Latvijas daļā pastāvēja arī agrajā dzelzs laikmetā. Šai laikā tika celti un apdzīvoti daudzie pilskalni Augšzemes augstienes nogāzēs, galvenokārt Pilskalnes pagastā. Dvietes senlejā ir zināmi tikai daži senlietu atradumi, kas attiecas uz šo laiku.

Kopš vidējā dzelzs laikmeta Dvietes senlejas pamatiedzīvotāji bijuši sēļi – viena no četrām baltu ciltīm, no kurām vēlāk veidojās latviešu tauta. Par to liecina gan 13. gadsimta dokumenti, gan sēlisko izlokšņu izplatība, gan mūsdienu antropoloģiskie un etnogrāfiskie pētījumi¹. 13. gadsimta otrajā pusē šī teritorija tika iekļauta Livonijas ordeņvalsts sastāvā, pēc Livonijas kara 16. gadsimta vidū - Kurzemes un Zemgales hercogistē, bet kopš 18. gadsimta vidus – Kurzemes guberņā.

Interesanti, ka Dvietes senlejas arheoloģisko pieminekļu izvietojums cieši saistīts ar tās dabas apstākļiem. Visas atklātās akmens laikmeta apmetnes atrodas senlejas zemākajā, applūstošajā daļā. Savukārt augstāk – Dvietes senlejas krastu pauguros atrastas visas šeit zināmās vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetņu vietas, agrā dzelzs laikmeta pilskalni un vēlā dzelzs laikmeta senkapi.

Akmens laikmeta apmetnes

Dvietes senlejas akmens laikmeta apmetnes ir senākās cilvēka apmetnes Sēlijas novadā un vienas no senākajām Latvijā. Apmetnes ar neizpostītu kultūrslāni ir atrodamas Dvietes senlejas upju un ezeru krastos vietās, kur nav veikta augsnes aršana un meliorācija.

Dvietes apmetne atrodas Dvietes krastos pie tās iztekas no Dvietes ezera. Senākā tajā atrastā vēstures liecība ir ziemeļbrieža raga harpūna no vēlā paleolīta. Lielākā daļa Dvietes apmetnē atrasto senlietu attiecas uz mezolītu un neolītu, taču ir atrastas arī bronzas laikmeta senlietas un dzelzs laikmeta keramika². Dvietes apmetne tikusi izpostīta Dvietes upes meliorācijas gaitā, kas tika uzsākta 1937. gadā.

Dvietes Munču apmetne atrodas Dvietes kreisajā krastā pie satekas ar Ilūksti pretī Dvietes pagasta Munčiem. Šeit atrasta neolīta, bronzas laikmeta un dzelzs laikmeta keramika. Arī šī apmetne, iespējams, ir cietusi Dvietes meliorācijas rezultātā. Regulārā lauku uzrašana tās teritorijā rada papildu postījumus.

1960. gados Dvietes krastos tika atklātas vēl divas iespējamas akmens laikmeta apmetņu vietas – Dzenīšu un Berezovkas apmetnes. Tās abas atrodas Dvietes krastos un, iespējams, arī ir cietušas meliorācijas un aršanas dēļ.

Grīvas apmetne atrodas Skuķu ezera rietumu krastā, pie senās Dvietes upes deltas. Šeit zem velēnas tika atklāts neskarts apmetnes kultūrslānis ar apdegušiem dzīvnieku kauliem, māla trauku lauskām un krama atšķilām, atrasts arī krama bultas gals un krama kasīklis. Senlietu vidū īpaši izcēlās neliels kaltiņš, kas bija gatavots no melna slānekļa. Jādomā, ka šī apmetne attiecināma uz vidējo neolītu³.

Slobodas apmetnē (Dvietes vecupes kreisajā krastā pie Viesītes ietekas) zem velēnas atklāts neizpostīts kultūrslānis, kurā atradās liels daudzums dzīvnieku kaulu, māla trauku lausku un krama atšķilu. Starp tām atrasts arī krama bultas gala fragments, šķēpa gala fragments un krama kasīklis. Kā interesantākais atradums te minams neliels dzintara trapecveida piekariņš. Noņemot kultūrslāni, zem tā iezīmējās trīs stabu vietas, kas, iespējams, norāda uz kādas celtnes paliekām. Apskatot iegūto materiālu, jādomā, ka šī apmetne attiecināma uz vēlo neolītu⁴.

Grīvas un Slobodas apmetņu kultūrslānis ir labi saglabājies, jo tās atrodas mitrās un regulāri applūstošās palienes pļavās, kas izmantotas vienīgi siena pļaušanai un nekad nav uzartas⁵. Šīs apmetnes ir cieši saistītas ar Skuķu ezeru, pie kura atrastas arī citas iespējamās apmetņu vietas.

Vidējā neolīta trauku lauskas un krama rīki ir atrasti Skuķu ezera rietumu senkrastā – t.s. Vecainē, kur iespējamās apmetņu vietas ir cietušas gan meliorācijas, gan aršanas dēļ. Akmens laikmeta senlietas atrastas arī lēzenā pacēlumā starp Dvietes un Skuķu ezeriem. Arī šeit acīmredzot veikta aršana, tāpēc apmetne nav saglabājusies.

Vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetnes

Atšķirībā no akmens laikmeta, vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaikos apmetnes tika ierīkotas galvenokārt Dvietes senlejas krastu pauguros, kuri palos neapplūst. Par apmetņu pastāvēšanu šobrīd liecina galvenokārt gludās bezripas un ripas keramikas trauku lausku savrupatradumi. Līdz šim Dvietes senlejā atklātas deviņas iespējamas dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetnes bijušo un esošo viensētu teritorijā vai to tiešā tuvumā⁶. Tas, iespējams, liecina par Dvietes senlejas nepārtrauktu apdzīvotību, sākot ar vēlo dzelzs laikmetu.

Viena no plašākajām dzelzs laikmeta apmetnēm ir Putnu salas (Atālu) apmetne, kas atrodas Dvietes senlejas labajā krastā, Bebrenes pagasta Putnu salā. Tai ir konstatēts ap 0,6 m biezs kultūrslānis, kas aizņem pāris hektārus lielu platību „Atālu”, „Lukstu” un „Gulbju” zemē. Putnu salas apmetnes apdzīvotība attiecas galvenokārt uz vidējo un vēlo dzelzs laikmetu un viduslaikiem, bet dažas senlietas liecina par apmetnes izmantošanu jau vēlajā mezolītā un agrajā dzelzs laikmetā.

Vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetnes ir atrastas arī citos Dvietes senlejas krastu pauguros (Vēja kalnā u.c. vietās). Arī vēlā dzelzs laikmeta līdzenie kapulauki (Grantiņu I un II senkapi, Varoņu senkapi) ierīkoti līdzīgos senlejas krasta pauguros uz dienvidiem no Skuķu ezera un ir cietuši aršanas rezultātā.

Pilskalnes Zamečkas pilskalns

Pilskalnes Zamečkas pilskalns atrodas ap 40 km no Daugavpils pie Avotiņu un Stādiņu mājām. Pilskalnu 1882. gadā reģistrēja A. Bīlenšteins; 1926. gadā pilskalna aprakstu un uzmērījumu publicēja E. Brastiņš. 1968. gadā J. Graudoņa vadībā pilskalna datējuma un kultūrslāņa skaidrošanai tika izdarīti kontrolrakumi.

Pilskalns ir savrups, kokiem apaudzis, 18 m augsts, apaļš kalns, kas labi izceļas virs zemajām pļavām un laukiem. Jau no dabas stāvās kalna nogāzes padarītas vēl stāvākas, visapkārt kalnam aprokot grāvjus. E. Brastiņš uzskatīja, ka pilskalna plakumā cauri vaļņiem un grāvjiem vedušas divas ieejas: viena no ZR, otra no DA. Ieeja caur kalna DR malas nocietinājumiem izveidota jaunos laikos.

Pilskalns, īpaši tā R nogāze un nocietinājumi, sapostīts ar Pirmā pasaules kara ierakumiem un blindāžu vietām, tomēr pilskalna veidols nav būtiski mainīts. Plakums kādreiz arts. Pēc nostāstiem, kalnā kādreiz bijusi zviedru pils. Pilskalna aprakstītāji uzsver Zamečkas pilskalna varenumu un monumentalitāti.

Intensīvais kultūrslānis pilskalna plakumā ir 0,6 līdz 0,7 m, nogāzēs – 1,3 m biezs. J. Graudonis secināja, ka „švīkātā keramika un kaula kalts ļauj datēt pieminekli ar I g.t.p.m.ē., bet nav šaubu, ka tas apdzīvots arī vēlāk vai vismaz izmantots kā patvēruma vieta”. Pilskalnā atrastas arī bezripas gludās keramikas lauskas.

Dvietes muiža

Dvietes muižas apbūves centrs veidots 19. gs. vidū klasicisma stilā. Muižas dzīvojamā ēka, kurā pēc 1.Pasaules kara tika iekārtota skola, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Ir saglabājušās divas kalpu mājas, viena no tām – divstāvu ēka ar dekoratīvu fasādes apdari, cokola rustojumu, pilastriem stūros, grezniem logailu apmalojumiem ar slēgakmeņiem, dekoratīvām lizēnām un citām apdares detaļām, kas zināmā mērā apstiprina vietējos nostāstus, ka tā ir muižas Vecā pils – senākā kungu māja. Otra kalpu māja 19.gs. beigās ieguvusi apjomīgu sarkanu ķieģeļu piebūvi. No 19.gs. vidus apbūves saglabājusies arī muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. Vēlākos laikos uzceltas daudzas jaunbūves, kas liedz pārskatīt sākotnējo centrālā pagalma plānojumu.

Pie Dvietes muižas centra atrodas 19.gs. veidots ainavu parks, kurā atrodas laukakmeņu mūrējuma tilts - tehniskās vēstures piemineklis.

Dvietes baznīca

Pirmā – koka baznīca Dvietē bija celta ap 1750. gadu un atradās barona pils parkā pie lielceļa, iebraucot Dvietē. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapiem.

Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864.gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga un draudzes locekļu līdzekļiem. Pirmajā Pasaules karā Dvietes baznīcu sagrāva. Tā kā bija saglabājušies baznīcas celšanas plāni, pēc tiem baznīcu izdevās atjaunot agrākajā veidolā.

Tas ir ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar ļoti greznu sakrālo baroka interjeru. Baznīcai ir divi torņi, tā ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu. Pretī baznīcas vārtiem 1957.g. pāvests K. Gumpenbergs uzstādīja lielu čuguna krustu, kas pēc koka baznīcas nojaukšanas bija uzstādīts tās vietā, bet pēc II Pasaules kara nolauzts.

Interesanti, ka Dvietes un Nīcgales baznīcas cēla vienā laikā. Atbilstoši nostāstiem, baznīcu būvēm apmainīti būvniecības plāni - Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē - pēc Dvietē paredzētā plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē (Daugavas labajā krastā) baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē (Daugavas kreisajā krastā) - ar vienu.

Zariņu kapliča

Zariņu kapu kapliča sākotnēji atradās Dvietē grāfa Plātera-Zīberga pils parkā pie lielceļa. Tā bija celta apmēram 1750. g. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas Dvietē (1864. g.) koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapiem. Zariņu kapsēta atrodas pie Dvietes—Bebrenes ceļa, apmēram 2 km no Zariņu autobusu pieturas. Kapela ir 6 m x 5 m, trapecveidīgu 2,5 m x 2,5 m lielu altāra daļu. Ieejas durvis no gala (divviru), sānos 2 plati logi, presbiterija daļā 2 šauri logi. Pamati mūra. Kapelas sienas veidotas no baļķiem guļbūvē. No ārpuses kapela apšūta dēļiem, nekrāsotu lubiņu jumts, ko pārklāja ar šīferi. Virs jumta neliels tornītis uz četriem stabiņiem, kurā atrodas zvans. Virs tornīša krusts. Kapelai dēļu griesti un platu dēļu grīda. Iekšpusē sienām baļķi ēvelēti, neapšūti. Dažās vietās baļķi iepuvuši vēl pirms pārvešanas no Dvietes. Presbiterija daļā vienkāršs dēļu altāris. Virs tā vecs koka tabernakuls ar izgriezumiem. Pie sienas sena altārglezna sv. Ignācija Lojolas godam. Altāra akmenī ir ar Sv. Bērtuļa relikvijas.

Magazīnas klēts

Celta 1874.gadā. Pēc I Pasaules kara, kad katoļu baznīca bija sagrauta, desmit gadus tajā notikuši dievkalpojumi. Atrodas ceļa Dviete - Bebrene 3km, kādreiz bijusi izmantota kā lauksaimniecības tehnikas muzejs, taču eksponāti pēdējos gados izvazāti.

end faq